Ceļotājs Kaspars Misiņš parāda, cik maz mantu patiesībā vajag līdzi

Ceļotāji bieži viens no otra smeļas iedvesmu un idejas, kā ceļot labāk, lētāk un efektīvāk, tāpēc GoTrip.lv uz sarunu aicināja pieredzējušu ceļotāju, blogu makeadventurehappen.com un latviesicelo.lv veidotāju Kasparu Misiņu, kuram pēc vērtīga un noderīga padoma ilgi nav jāmeklē.

Pastāsti mazliet par sevi – kas tu esi un ar ko ikdienā nodarbojies?

Mani sauc Kaspars, esmu ceļotājs, ceļojumu blogeris un interneta mārketinga speciālists no Latvijas. Pēdējos sešus gadus es esmu aktīvi ceļojis un savu ikdienu izveidojis tā, ka varu strādāt no jebkuras vietas pasaulē, līdz ar to man patīk, teiksim, ziemas pavadīt siltākās vietās. Es šo iespēju arī izmantoju. Ceļoju kopā ar draudzeni un par pieredzēto es stāstu gan savos ceļojumu blogos, gan citos medijos, taču pamatnodarbošanās man ir interneta mārketinga pakalpojumu sniegšana.

Cik valstis esi apmeklējis un kuras vari nosaukt par savām mīļākajām? Kuras patika mazāk?

Lai arī ceļoju daudz un uz ilgiem termiņiem, es bieži atgriežos tajās pašās vietās, līdz ar to kopā apmeklēto valstu skaits man nav liels, es pat neesmu skaitījis, bet kaut kur ap 30. Tai pašā laikā Indijā esmu bijis gandrīz gadu, Malaizijā kādu pusgadu. Tāpat arī vairākus mēnešus Taizemē, vairākus mēnešus Indonēzijā, pāris reizes Nepālā, Vjetnamā, pāris reizes Kambodžā, no kā var saprast, ka  man patīk Āzija. Es Āzijā atgriežos. Mīļākās – Malaizija, jāpadomā… Es teiktu, ka nav tādas izteikti, bet topa augšdaļā ir Malaizija, Singapūra, bet tajā pašā laikā, ja gribas tikai piedzīvojumu, man ļoti patīk ik pa laikam aizbraukt uz Indiju. Savukārt starp mazāk mīļajām… nu, grūti teikt, jo visur, kur es esmu bijis, man ir kaut kas paticis, kas liktu atgriezties vēl.

Tu ceļo, līdzi ņemot tikai pašu minimumu. Pastāsti, kas parasti ir līdzi tavā ceļasomā?

Es ņemu līdzi tikai minimumu. Jāsaprot, ka man vienmēr līdzi būs dators un, piemēram, planšete, kamera, rezerves baterija, dažādi vadi, pārveidotāji, jo, esot ārzemēs, izmantoju savu datoru, lai strādātu. Savukārt ja braukšu tikai atpūtā, tikai piedzīvojumā, man somā ir tikai nedaudz apģērba un kamera, jo man patīk fotografēt. Apģērbu vienmēr plānoju pa ceļam kaut kur izmazgāt vai, ja vajadzēs, nopirkt, jo es labāk izvēlos paņemt mazāk. Pakojot somu, es sev pajautāju, vai man tiešām, tiešām to mantu vajag, to T-kreklu vai otrās un trešās bikses. Es ļoti, ļoti piedomāju, jo zinu, cik labi jūtos, ka man somā ir tikai tās mantas, kuras man tiešām vajag.

Kā daudziem cilvēkiem, man ir gadījies paņemt līdzi to, ko man nevajag, līdz ar to es kritiskāk skatos, ko es ņemu. Ar laiku ir pazudušas tās bailes, vai tiešām man to lietu vajag. Es vairs par to neuztraucos. Ja es šaubos, es labāk to lietu neņemu. Ja es zinu, ka man to vajag, es to ņemu. Piemēram, tagad, braucot uz Bali, es zināju, ko man vajag – šortus, ērtus apavus, vienas peldbikses, piecus T-kreklus un vienu džemperi. Un es zināju, ka ar to pietiks. Un kamera, lai fotografētu.

Vai ceļošana ar ļoti mazu bagāžu nesadārdzina ceļojuma izmaksas, ja galamērķī nākas pirkt to, ko būtu varējis paņemt līdzi?

Manā gadījumā nē manu dzīves uzskatu dēļ, jo man nepatīk pirkt lietas, kuras man nevajadzēs. Piemēram, ja es esmu nonācis galamērķī un sapratis, ka baigi gribētos cepuri, jo saule spīd un galva sakarsīs, es sākumā mēģināšu kaut ko izdomāt un nepirkt, jo es negribu pirkt mantas pirkšanas un atkritumu radīšanas dēļ. Bet ja man baigi vajadzēs, es nopirkšu. Ja es paņemu mazāk mantu, varu lidot ar lētajām aviokompānijām, nemaksājot par bagāžu. Tur jau es ietaupu. Vai, piemēram, autobusā man nav jāņem ekstra bagāža, man nav jāuztraucas, ja kaut kas pazūd. Ja man būtu trīs somas, būtu jādomā, kur to otro, trešo somu likt, bet, ja man ir tikai viena soma, es tai vienmēr izsekoju līdzi, un ietaupītā nauda arī nosedz izmaksas, kuras var rasties. Bet parasti nerodas, jo esmu pieradis iztikt ar to, kas man ir.

Noteikti ceļojot esi sastapis daudz cilvēku. Kāds ir tavs novērojums, kas ir tas liekais, ko cilvēki ikdienā staipa sev līdzi ceļojumos?

Visbiežāk, es teiktu, apģērbu paņem ļoti daudz visiem gadījumiem dažādās variācijās. Manuprāt, to ir ļoti vienkārši labot, īpaši vīriešiem, paņemot līdzi tikai tādu apģērbu, kuru var vilkt ar visu. Lai nav tā, ka T-krekls der tikai ar tiem šortiem, tiem džinsiem, tām kurpēm. Otra lieta – cilvēki ņem lietas, kuras galamērķī dabūs bez maksas, teiksim, dvieli, ko dod viesnīcā, vai fēnu. Esmu dzirdējis no paziņām, ka ir cilvēki, kas paņem līdzi savu segu vai spilvenu. Nu, jā, tā var darīt, bet man tas šķiet pilnīgi lieki. Bet katrs dara kā grib. Galvenokārt cilvēki staipa līdzi daudz drēbju, grāmatas, elektroniku. Vai paņem superkrutu fotoaparātu ar daudziem objektīviem, kurus pat neizmanto. Jāpadomā, ko izmantosi, citādāk staipīšana un uztraukšanās par savu bagāžas čupu vien sanāks.

Ko tu varētu pateikt tiem cilvēkiem, kuri ļoti vēlētos ceļot, taču nedara to, jo uzskata, ka tas ir dārgi?

Beigt uzskatīt, ka tas ir dārgi (smejas). Rūpīgāk paskatīties, izdomāt savu budžetu, galasummu, kuru gribas iztērēt, šo summu sadalīt daļās, jo visas ceļošanas izmaksas var sadalīt kategorijās: transports, viesnīca, ēšana un aktivitātes. Un sākt likt kopā tās daļas, kuras ir saprotamas. Transportu mēs zinām, cik maksās biļetes. Mazliet pierēķinām klāt iekšējam transportam. Viesnīcu arī varam ieiet internetā un pārbaudīt, cik maksā tajā vietā, uz kuru mēs gribam doties. Ēšana, ar to ir nedaudz grūtāk, jo katrs tai tērē citādāk, bet arī var kaut kādu aptuvenu summu izdomāt. Galu galā saliekot kopējo summu, apskatīties, kā izskatās, vai pēc paša sastādītā plāna summa der vai neder. Ja der, tad lieliski. Var vēl kādam zinošākam cilvēkam pajautāt, vai tāds plāns ir reālistisks. Ja nē, arī var kādam zinošākam pajautāt, kā ietaupīt, jo ceļot var gan ļoti, ļoti lēti, gan šausmīgi dārgi. Vienā galamērķī divu cilvēku tēriņi var atšķirties ne vien divas, trīs, četras reizes, bet arī 30 un 50 reizes, tāpēc tad, kad tu meklē padomus, jautā kādam, kurš ir tev līdzīgs, kurš, tavuprāt, varētu būt ar tādām pašām interesēm, kurš ceļo ar līdzīgu budžetu, kā tu esi izdomājis darīt. Nejautā cilvēkiem, kas vispār par to neko nezina, kuri nav nekur bijuši un par ceļošanu lasījuši tikai grāmatās. Tie nebūs īstie padomdevēji. Ir vienkārši jādara!

Tu daudz ceļo, tāpēc noteikti varēsi iedot kādu labu padomu, kā ietaupīt naudu, esot brīvdienās.

Es gribu nedaudz pārfrāzēt. Es teiktu, ka nevajag fokusēties uz ietaupīšanu, es teiktu, ka svarīgi  iztērēt naudu tam, kas tevi patiešām interesē. Ļoti bieži mēs ceļojumos mēģinām apskatīt visas obligātās apskates vietas, obligātās aktivitātes, obligātās ēstuves. Ieteiktu tā kritiskāk padomāt, kas tevi interesē visvairāk un fokusēties uz to. Tad būs sajūta, ka būsi iztērējis naudu, jā, bet tu būsi ieguvis to, ko tu gribēji. Tu nebūsi iztērējis muļķībās, ieejas maksās, kas tevi neinteresē, nevajadzīgos suvenīros un tā tālāk. Bet ja runājam par parastu ietaupīšanu, ietaupīt var ceļojot līdzīgi kā dzīvo vietējie. Tu mājās taču brauc ar sabiedrisko transportu. Ārzemēs arī vari braukt ar sabiedrisko transportu. Tas var likties piņķerīgi, bet tu pamēģini un bieži vien izrādās, ka ir okay. Otrs: tu mājās taču neej uz tām vietām, kur visvairāk tūristu. Arī ārzemēs vari neiet uz tām vietām, kur daudz tūristu. Vari paieties vienu kvartālu tālāk un paēst vietā, kura nav tik skaista un ēdienkarte nav tev saprotamā valodā, bet parunājies un atradīsi kontaktu, sapratīsi, ko tur var pasūtīt paēst. Un trešais – staigā. Staigā, staigā, staigā! Tas ir lēti un tu redzi daudz.

Vai savos ceļojumos bieži satiec ceļotājus ar bērniem? Kā domā, vai ir prātīgi ceļojumos līdzi ņemt mazus bērnus?

Jā, es satieku arvien vairāk. Es domāju, ka jā, tas ir normāli, jo kāpēc nē? Manuprāt, nav tāda pareizi vai nepareizi. Viss ir pareizi, kas konkrētam cilvēkam šķiet normāli. Ja viņi var ceļot ar bērniem, ja viņi jūtas labi, ja bērni jūtas labi, kāpēc lai to nedarītu? Nevajag ceļot tiem, kam tas šķiet nepareizi. Ja kādam tas šķiet nepareizi un mājās šausmīgi par to baidās un uztraucas, tad varbūt nevajag. Vai varbūt var iesākt ar kaut ko maziņu uz dažām dienām un paskatīties, kā tas ir vecākiem, kā tas ir bērnam. Ja tu šausmīgi stresosi, nebūs jēga ne vecākiem, ne bērnam. Savukārt ja vecākiem tas šķiet normāli, tad es domāju, ka gan viņi izbaudīs, gan bērns izbaudīs. Ja vecāks bērns, tad izbaudīs to visu, ko sanāks redzēt un piedzīvot, esot ārzemēs.

Kas atšķir tūristus no ceļotājiem?

Es to nedalu. Man šķiet, tāds dalījums ir lieks, jo katrs var ceļot tā, kā viņš grib. Vai tas būtu ar kompāniju, vai tas būtu vienam pašam, vai tas ir ar kājām ejot, ar riteni braucot. Katrs dara tā, kā viņam patīk. Visi veidi ir labi. Galvenais, lai pašam patīk. Ja cilvēkam tas patīk, tad emocijas par ceļošanu ir labas, bet ja viņš ir iegrimis vidē vai notikumos, kas viņam nepatīk, viņam rodas sliktas emocijas par ceļošanu, un nevienam no tā nav labāk.

Kuru valsti ieteiktu apmeklēt cilvēkam, kurš nekad nav bijis ceļojumā?

Es to gribētu dalīt kategorijās. Ja pilnīgi visiem ieteikt, es teiktu pamēģināt aizbraukt uz Taizemi, jo tālu, jo interesanti, jo nedārgi, jo viegli ceļot arī pirmajā reizē, pat ar švakām vai pat neeksistējošām angļu valodas zināšanām, bet, ja dalīt, tad es sadalītu tā: ja gribas vienkārši izmēģināt, es teiktu, kaut kur tuvāk, jo nav baigā atšķirība, vai braukt uz Itāliju vai Vāciju, jo pirmajā reizē tās atšķirības baigi nesajutīsi. Aizbraukt tur, kur maciņš atļauj. Savukārt ja gribas pirmajā reizē tā lēti un eksotiski, tad es tēmētu uz Maroku. Ja vispār jebkur un nekādu eksotiku negribas, bet vienkārši gribas izbraukt, tad jebkura valsts, kas atbilst budžetam – var braukt uz Vāciju, Poliju, Lietuvu vai Igauniju, kruīzā uz Zviedriju, jebkur! Ja gribas eksotiku lētāk, tad Maroka, ja dārgāk, tad Taizeme.

Iepriekšējais raksts
Nākamais raksts