Teju vai katrā lidojumā, gaisa kuģim piezemējoties uz skrejceļa, atrodas vismaz viens cilvēks, kurš metas plaukšķināt. Kā mēs zinām, aplaudēšana ir diezgan lipīga padarīšana, tāpēc drīz vien lidmašīnu pāršalc aplausu jūra. Tikmēr ir daļa pasažieru, kas mūždien zobojas par plaukšķinātājiem. Kāpēc tā?
Izrādās, aplaudēšana lidmašīnās nav tikai Austrumeiropas vai bijušo padomju savienības valstu fenomens, kā tas nereti izskan sociālajos tīklos. Plaudē arī cilvēki Āzijā, Āfrikā un Ziemeļamerikā. Tikmēr internetā plaukšķinātāji nereti tiek apsmieti un viņiem bieži veltītas dažādas asprātīgas dzēlības. Piemēram, “Iedomājies, tu satiec savu mūža mīlestību, bet tad atklājas, ka viņš aplaudē lidmašīnās”, “Labrīt visiem, izņemot tos, kuri aplaudē lidmašīnās” un tā tālāk. Kāpēc šī nekaitīgā nodarbe tik ļoti spēj nokaitināt citus?
Kā tas sākās?
To, kā aizsākās šī tradīcija, īsti neviens nezina – dažādos interneta forumos un aptaujās izskan vairāki iemesli, piemēram, cilvēki mēdz aplaudēt pēc nogurdinošiem un bailīgiem lidojumiem vai, beidzot nonākot mājās pēc lidojuma aizkavēšanās. Tāpat izskan, ka aplaudē cilvēki, kuri ir laimīgi atgriezties dzimtenē. Un vēl viena versija vēsta – cilvēki turpina uzturēt nezin kad un nezin kāpēc radušos tradīciju vai tādā veidā saka paldies pilotam, kurš veicis gludu nosēšanos. Tomēr gaisa kuģu apkalpes atzīst – ja pēdējais variants ir taisnība, tad pilots šo pateicību neuzzina, jo no savas kabīnes gluži vienkārši nedzird notiekošo salonā, bet apkalpe parasti neiet atstāstīt kapteinim, ka pēc nosēšanās atskanēja aplausi.
Pirmās dokumentētās liecības par aplaudēšanu lidmašīnā datējamas ar 1948. gadu – ASV Lidojumu muzejā atrodamajos materiālos teikts par kādu “American Airlines” reisu, kad, lidmašīnai esot gaisā, tika konstatētas dažādas tehniskas problēmas, tostarp salūzusi šasija. Rakstā par šo reisu bija teikts, ka gaisa kuģim izdevās veiksmīgi nolaisties un “visi pasažieri atvieglojumā sita plaukstas”.
Biežāk aplaudē atvaļinājumu galamērķos
Stjuarte ar vairāku gadu stāžu un ceļojumu blogere Kara Maldere stāsta par saviem novērojumiem – visretāk aplausi atskan, piemēram, nosēžoties Ņujorkā, jo tas bieži vien ir darījuma cilvēku galamērķis, taču visbiežāk – ballīšu un atvaļinājumu pilsētās, piemēram, Lasvegasā vai Havaju salās.
Socioloģijas pasniedzējs un kolektīvo darbību pētnieks Klārks Makfēls skaidro, ka nereti manījis plaudēšanu tajos lidojumos, kuros piedzīvota spēcīgāka turbulence. “Man radās iespaids, ka pēc turbulenta lidojuma pasažieri jūt atvieglojumu brīdī, kad lidmašīna ir nosēdusies. Viņi aplaudē pilota prasmei veiksmīgi mūs nogādāt no punkta A līdz punktam B, tādā veidā izbeidzot neziņu par to, vai nākamā gaisa bedre nebūs liktenīgā.”
Savukārt ceļošanas paradumu eksperts Daniels Levīns norāda, ka aplaudēšana lidojuma beigās ļauj viņam atšķirt, kurš pasažieris bieži izmanto gaisa transportu, bet kuram – lidošana ir retums.
Līdzīga versija ir arī stjuartei Karai Malderei. Viņa saka: “Ja tu lido katru nedēļu, tu diez vai aplaudēsi, tas ir normāli – cilvēki, kuri bieži ceļo, reti aplaudē.” Taču daudz ko izšķir arī kultūras īpatnības, proti, stjuarte nekad nav dzirdējusi aplaudējam skandināvus. To var izskaidrot dažādi – viena no versijām ir tā, ka atturīgajiem ziemeļniekiem nepatīk izcelties pūlī, taču pavisam noteikti iespējams ir arī tas, ka turīgie skandināvi pārvietošanos ar gaisa transportu un ceļošanu uzskata par kaut ko tik pašsaprotamu, ka viņiem trūkst šīs spējas sajūsmināties par piezemēšanos savā atvaļinājuma galamērķī.
Tomēr ir arī izņēmuma gadījumi – reiz pēc nosēšanās aplaudēja teju vai visi lidmašīnas pasažieri, jo kāds aviokompānijas “Alaska Airlines” pasažieris, uzzinot, ka gaisa kuģi vadīs sieviete, pieprasīja iespēju izkāpt un nelidot ar šo reisu. Pārējie pasažieri pēc lidojuma ar aplausiem sveica kapteini, kura piedzīvoja šādu dzimuma diskrimināciju. Tiesa gan, šie notikumi risinājās 1991. gadā, kad tika uzskatīts, ka pasažieru lidmašīnas pilotēšana ir vīrieša darbs un sievietes pilotes bija drīzāk izņēmums, nevis norma, kā tas ir mūsdienās.
Vai tradīcija nāk no Krievijas?
Bieži izskan apgalvojums, ka krievu tautības cilvēki ir viskaislīgākie aplaudētāji, tomēr pilots ar 40 gadu pieredzi Oļegs Smirnovs stāsta: “Patiesībā viss nav tā, kā jūs domājat. Šī tradīcija pie mums atnāca no Rietumiem. Masveidā aplaudēt pie mums [Krievijā] sāka tikai deviņdesmitajos gados, kad cilvēkiem bija iespēja doties uz ārzemēm un redzēt, ka tur tā dara. Padomju laikos cilvēki mēdza aplaudēt, taču tikai tad, ja nosēšanās notika sarežģītos apstākļos vai lidojumā bija piedzīvotas kādas problēmas. Tad jā – mēdza aplaudēt. Atklāšu noslēpumu: piloti nedzird, ka jūs aplaudējat.”
Savukārt psiholoģe Tatjana Volkova, kura strādā ar aerofobiju jeb bailēm no lidošanas pārņemtiem cilvēkiem, norāda: “Vienotas versijas par to, no kurienes nāk šī tradīcija, nav. Taču par ticamāko izskaidrojumu var uzskatīt to, ka īpaši izplatīta aplaudēšana sāka kļūt pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad informācija par aviokatastrofām un citiem incidentiem civilajā satiksmē vairs nebija valsts noslēpums un kļuva pieejama masām. Aplaudēt pēc lidojuma ir gandrīz tas pats, kas pateikt: “Paldies, bija ļoti garšīgi!” pēc vakariņām restorānā. Piloti, protams, to nedzird un uzzina tikai tad, ja to pastāsta apkalpes locekļi. Mēs aplaudējam vairāk sevis, nevis viņu dēļ.”
Psiholoģe norāda, ka parasti lidmašīnā ir divi vai trīs drosmīgie, kuri sāk aplaudēt, un vēlāk viņiem pievienojas arī pārējie. Visticamāk, šie daži cilvēki ir tie, kuriem ir bail lidot, un šīs bailes savu kulmināciju sasniedz nosēšanās laikā. “Cilvēkiem ir stress un viņi grib paust savas emocijas, tomēr īsti nav pieņemts to darīt ekscentriskā veidā, piemēram, sākt kliegt vai dancot, taču paust savu pateicību ar aplausiem ir pat ļoti vietā. Visbiežāk aplaudē cilvēki čarterreisos, bet kurš parasti ar tiem lido? Cilvēki, kuri dodas ceļojumā reizi vai divas reizes gadā, un būšana neierastā vidē liek viņiem nervozēt.”
Lasi arī: “Es viņu tūlīt nositīšu” jeb 15 kaitinošākie blakussēdētāji lidmašīnā
Jūs aplaudējat nelaikā!
Interesants ir kāds fakts – izrādās, ka pasažieri bieži vien aplaudē krietni nelaikā – lidmašīnas šasijām skarot skrejceļu, visas briesmas vēl nav galā, jo vēl ir jāveic manevrēšana pa skrejceļu. Kāds pilots izteicies: “Šo tradīciju uzlūkoju negatīvi, jo aviācijā ir tāds princips “gate-to-gate” – kad lidmašīna būs pilnībā apstājusies, tad arī aplaudējiet.” Pilots saka, ka būtu vairāk priecīgs, ja pasažieri ņemtu vērā apkalpes ieteikumu būt piesprādzētiem visa lidojuma laikā, jo, lai arī gaisa satiksme ir drošākais pārvietošanās veids, tomēr aizvien pastāv iespēja piedzīvot dažādas iepriekš neparedzamas situācijas.
Aplēses liecina, ka aptuveni 30% cilvēku sirgst ar aerofobiju jeb bailēm lidot. Daudzi tā arī nekad nesaņemas iekāpt lidmašīnā, taču drosmīgākie nespēj atteikties no ceļošanas savu baiļu dēļ un, lidmašīnai nosēžoties, beidzot jūtās tā, it kā no sirds akmens būtu novēlies, jo visu lidojumu bijuši lielā spriedzē. Taču ņemot vērā negadījumu statistiku, lidošana tiešām ir viens no drošākajiem pārvietošanās veidiem, tāpēc varbūt labāk aplaudēt taksometra šoferim, kurš jūs sveikus un veselus nogādāja lidostā?
[…] Lasi arī: Kāpēc cilvēki aplaudē lidmašīnās? […]