Apbrīnojami, spilgti un iedvesmojoši stāsti no ceļotāju Laines un Arčas piezīmēm

Viena no lielākajām ceļojumu burvībām ir sastaptie cilvēki, kuri nereti rada vislabākās un gaišākās atmiņas par piedzīvoto svešās zemēs. Ceļotāji Laine Pērse un Artūrs Driņins, kuri savas dzīves laikā pabijuši jau 81 valstī, savā ceļā ir satikuši daudz labu ļaužu un viņu piedzīvojumu stāsti patiesi pārsteidz.

Iepriekš publicējām interviju ar šiem ceļotājiem, kuri šobrīd nobāzējušies Jaunzēlandē, taču jau drīz plāno doties uz Pakistānu. To lasi šeit.

Bet spilgtākos un aizkustinošākos stāstus no abu ceļojumu atmiņām atradīsi zemāk.

“Welcome to Morocco!”

Nākamajā dienā atstājam Marrākešu, lai dotos tālāk tuksnesī. Sākam iet ārpus pilsētas – beidzot ir jāpamēģina stopēt. Uz pilsētas robežas atklājam īstu ēdienu paradīzi, kur gan mūsu mēģinājums pabrokastot beidzas ar ķidu zupu pazaudētā tulkojuma dēļ. Ēdam kā vietējie, karotes vietā izmantojot maizi, bet es nekādi nevaru pievarēt skrimšļu, spalvainas ādas un mērces bļodu. Brīnos par Arča izturību, jo parasti viņš ir tas, kurš dīvainas lietas ieēst nevar. Kad Arča ticis galā ar savu šķīvi un pievēršas manējam, pārsteigta viņu uzmundrinu un slavēju. Bet Artura seja paliek arvien šķībāka un viņš tikai noburkšķ, lai nelielu viņu, citādi ieslēdzoties apziņa, atgādinot, ko viņš patiesībā ēd. Beigās šis neparastais ēdiens tomēr paliek pāri un nākas pasūtīt kartupeļus, lai pamainītu garšas.

Gans Marokā

Turpinām soļot ārpus pilsētas, neņemot vērā vietējo izbrīnu: “Ko “baltie” te dara? Vai apmaldījušies?” Pat policisti vicina ar rokām, rādot, ka pilsēta ir pretējā virzienā. Mēs pasmaidām un rādām, ka viss kārtībā, jo tiešām saprotam, kurp dodamies. Sākums ir patiesi daudzsološs – vēl neesam pacēluši īkšķi, kad jau apstājas pirmā mašīna un kāds vīrietis aicina mūs iekāpt. Uzreiz pajautājam, vai šis gadījumā nav taksometrs, jo nu jau zinām, ka Marokā par visu jāmaksā. Bet vīrietis, izrādās, apstājies laba prāta, ne naudas dēļ.

Marokas ainiņas

Nerunājam ne arābu, ne franču, ne berberu valodā, tāpēc esam spiesti izmantot zīmju palīdzību. Tā noskaidrojam, ka vīrietis strādā viesnīcā, ko beigās mums pat izrāda. Lielajā marmora celtnē ir deviņi ekskluzīvi numuriņi, bet vestibilā acis priecē strūklaka un ziedlapiņām piepildīts baseins. Jauka darbiniece mums katram pasniedz kolas glāzi un arbūza šķīvi. Apskatījuši viesnīcu pasakāmies un atvadāmies. “Welcome to Morocco,” nosaka vīrietis.

Turpinām ceļu, meklēdami kādu kartona gabalu, uz kura uzrakstīt mūsu ieplānotā galapunkta Varzāzātas pilsētas nosaukumu. Varzāzāta tiek saukta par vārtiem uz tuksnesi un atrodas 1151 m virs jūras līmeņa. Kartona gabalu mums iedod kāds tālbraucējs, kurš ceļmalā izlādē kravu, bet nepaspējam to sagriez gabalos, kad jau cits marokānis aicina braukt kopā ar viņu.

Šaurās medīnas ieliņas

Šis vīrietis prot ne tikai arābu, berberu un franču valodu, bet arī itāļu un angļu valodu, kas palīdz sazināties. Patiesībā tas ir pārsteidzoši, ka cilvēki bez izglītības šeit runā pat septiņās valodās, ko iemācās vien dzirdot tūristus, kuri Marokā ierodas no visas pasaules. Valodu zināšanas paver daudzas durvis un neapšaubāmi ir liela bagātība.

Šis lopkopis, kurš audzē un pārdod govis, mūs aizved vien nelielu gabalu, pēcāk izrādot savu pilsētu un iepazīstinot ar dažiem draugiem. Atvadoties marokānis mums iedod savu telefona numuru, aicinot atgriezties. “Welcome to Morocco.”

Sagriežam kartonu un paspējam uzrakstīt tikai pilsētas nosaukuma pirmo burtu, kad klāt pienāk kāds angliski runājošs jaunietis un sāk stāstīt par savām ķīmijas studijām un sapni apceļot Eiropu. Puisis aicina mūs palikt ilgāk viņa ciemā, lai dotos apskatīt skaistos Atlasa kalnus. Aicinājums ir vilinošs, un mēs apsveram, cik daudzveidīgs ceļojums varētu izvērsties, pieņemot ikvienu izteikto piedāvājumu. Bet pagaidām – tikai uz priekšu!

Maroka

Ārpus ierastajām tūristu takām vietējie ir patiesi atvērti un draudzīgi. Eh, ja vien mēs kaut nedaudz zinātu franču valodu, tad ar vietējiem varētu saprasties vēl labāk. Šķiramies ar “Welcome to Morocco” un sākam soļot.

Mūsu ceļš ilgāku laiku ved cauri daudziem maziem ciemiem, apbrīnojam tos ieskaujošos Atlasa kalnus un mājas, kas ir tik sarkanas kā saulriets kalnos. Un sākam stopēt. Drīz vien kāds apstājas un jautā, vai runājam franciski. Saņēmis neapmierinošu atbildi, šoferis ātri aizbrauc. Citi pa mašīnas logu rāda, ka brauc tepat netālu, citi vienkārši pamāj. Tomēr šī pieredze ir patiešām neparasta – esam tuksneša vidū starp maziem ciemiem un apmulsušiem vietējiem.

Pēc kāda brīža piestāj vīrietis, kurš nedaudz runā angliski, un piekrīt mūs aizvest līdz savam dzimtajam ciemam. Tiekam uzaicināti uz šoferīša mājām, kur satiekam viņa sievu, bērnu, tēvu un brāli. Visi kopā padzeram tēju un ēdam launaga arbūzu virsū pusdienu arbūzam. Brīnāmies par pīli, kas peld nelielā dārza dīķī aiz kājas piesieta saitītē. Tā esot ģimenes draugs un nedrīkstot aizbēgt. Pēc neveiklas sarunas jaukajā kompānija pasakāmies vīram. No visiem dzirdam atvadu vārdus: “Welcome to Morocco!

Atgriežamies uz ceļa. Četrās stundās esam nobraukuši vien 50 kilometrus. Tomēr atlikušos 200 km pāri kalniem braucam kopā ar kādu ārstu, kurš runā angliski un visu ceļu stāsta interesantas lietas. Piemēram, kādas ir Marokas un Rietumsahāras attiecības, un kāpēc Maroka ir vienīgā valsts Āfrikā, kas nav iestājusies Āfrikas Savienībā. Jaunais draugs stāsta, ka teritoriāli Rietumsahāra ir Marokas daļa, bet daudzas pasaules valstis tomēr atzīst tās neatkarību, tāpēc arī kartē robeža starp Maroku un Rietumsahāru esot iezīmēta ar pārtrauktu līniju. Jo īpaši Rietumsahāras neatkarību atbalstot Marokas kaimiņvalsts Alžīrija un tieši tas ir iemesls pastāvīgiem konfliktiem starp šīm abām tik ļoti līdzīgajām valstīm. Arī robeža starp Maroku un Alžīriju ir slēgta, un nokļūt kaimiņvalstī ir iespējams tikai ar lidmašīnu. Un tieši tas, ka Maroka kontrolē daļu Rietumsahāras teritorijas, esot iemesls tam, kāpēc Maroka nav Āfrikas Savienības dalībvalsts. Tomēr, jau pēc mūsu ceļojuma uzzinām, ka Maroka pēc 30 gadu ilgas pārtraukuma, 2017. gada janvārī atkal kļuva par Āfrikas Savienības dalībvalsti.

Mūsu jaunais draugs saka, ka arī Tunisija un daļēji arī Ēģipte esot Marokai līdzīgas valstis un krasi atšķiroties no pārējām Āfrikas valstīm. Man Ēģipte tomēr liekas pavisam citāda nekā Maroka, jo esmu tur pabijusi, tomēr neapšaubāmi, ka tā atšķiras no citām Āfrikas valstīm. Lai gan teritoriāli šīs Ziemeļāfrikas valstis atrodas Āfrikā, tās neoficiāli tiek pieskaitītas pie Arābu valstīm.

Kā mums tiek stāstīts, minimālā alga Marokā esot 200 eiro mēnesī. Šoferis esot pabijis arī Eiropā un strādājis tur, bet saka, ka katrā vietā ir savi plusi un savi mīnusi. Eiropā cilvēki vairāk strādājot un vairāk varot izdarīt, marokāņi esot slinkāki. Taču Marokā cilvēki neesot tik stresaini un vairāk izbaudot dzīvi. Tam es pilnībā varu piekrist – arī Latīņamerikas valstīs cilvēki baudīja dzīvi. Patiesi – dzīve taču ir domāta, lai to dzīvotu! Lai dzīvotu, nevis pārvarētu. Tāpēc ik mirklis jāveido īpašs ar savām domām, vārdiem un darbiem.

Ceļi, kas vijas pāri Atlasa kalniem, ir šauri, un brauciens ir nedaudz saspringts. Mūsu jaunais draugs apgalvo, ka šis tiekot uzskatīts par Marokas bīstamāko ceļu. Taču braukt ar autobusu, kuru vadītāji bieži vien nedomā pat par savu dzīvību, noteikti būtu daudz bailīgāk. Vērojam mājiņas ceļa malās – tās esot krāsotas sarkanā tonī tāpēc, ka šī krāsa uzņemot maz karstuma un atstarojot visvairāk saules gaismas. Vēl mazāk saules gaismu atstaro melnā krāsa, bet tā uzņem daudz siltuma, kas šajā svelmē nebūt nav nepieciešams. Dabas apstākļi ir daudzveidīgi – augsti kalni, okeāna apskaloti krasti, ielejas un tuksnesis. Marokā vienas dienas laikā varot piedzīvot pat četras sezonas. Arī mēs redzam sniegu kalnu virsotnēs, tepat no Varzāzātas, kurā deviņos vakarā gaisa temperatūra ir 27oC.

Šoferis nav sajūsmā par mūsu ideju gulēt teltī, un iesaka vismaz nenakšņot ārpus pilsētas. Tomēr trakāk nekā Marrākešā šeit nevarot būt – tieši tur esot visvairāk agresīvu cilvēku, ko arī jutām. Atvadoties viņš piebilst, ja rodoties kādas problēmas ar policiju, varam teikt, ka pazīstam pilsētas acu ārstu. Un “Welcome to Morocco!

Pie mūka Grieķijā

Dodamies stopēt. Pēc stundas gaidīšanas mūs uzņem kāds vīrs, nogādājot kalnos, kur satiksme nekāda. Sākumā esam pozitīvi, uzsākot tālāko ceļu līkumu līkumiem, taču beigās ilgais un grūtais gājiens smaidus dzēš. Vietējie vizinās turp un atpakaļ, ik pa laiciņam piestājot un paprasot, uz kurieni dodamies. Mēs – tikai uz priekšu! Drīz jau esam pazīstami un daudzi mums māj, bet pavizināt neviens nevēlas. Pēc divām stundām sasniedzam kādu autobusa pieturu, kur beidzot atvelkam elpu. Tālāk iet vairs nav spēka, ēdiena līdzi nav. Vismaz ūdens, lai arī nasta, kaut nedaudz glābj.

Vairs tālāk neejam un stopējam tos pašus retos garāmbraucējus tepat. Pēc stundas piestāj kāds vīrs, pats dusmīgs, ka apstājies. Tas rāda, ka tikai viens priekšējais sēdeklis ir brīvs. Parasti jau mēs atteiktos, bet nu atliek vien smaidīt un lūgt, vai varam tomēr pievienoties. Jārāda arī lielās somas, kas galīgi neiet mazajā mašīnītē, bet vairs jau grieķis prom neaizbrauc. Saliekušies un saspiedušies iestūķējamies auto un dodamies ceļā. Pēc laiciņa vīrs piestāj pie kalnu avota, kur uzpildām ūdeni, un mazā ceļmalas bārā uzsauc kolas bundžiņas. Šoferītis ar plašiem žestiem savu sāpi izstāsta bāra īpašniekam, liekot mums saprast, ka esam kā nasta, kam viņš vienkārši nevarējis pabraukt garām.

Mūsu brauciens noslēdzas vīra remontdarbnīcā, kur viņš mums iespiež rokās plastmasas maisiņu, lai lasām persikus no koka ceļam. Lai arī vēl zaļi, garša ir īstā. Kamēr pildām maisiņus, grieķis jau pazudis darbos un nav īpaši ieinteresēts atvadīties. Vien pakliedzam “atā” un turpinām ceļu. 

Ejot redzam ceļazīmes, kas spēcīgi sašautas lodēm. Cerot nesatikt šāvējus, turpinām gājienu izstieptu īkšķi. Un beidzot kāds arī apstājas! No mašīnas izkāpj īsts pasaku tēls garā, melnā mācītāja tērpā, ko piesedz sirmie mati un bārda. Izkāpj vēl viens melnā uzsvārcī un trešais. Vīri piedāvā braucienu. Nu ko – kompānija izskatās pavisam interesanta!

Arča tiek iespiests aizmugurējā sēdeklī starp abiem garajās drānās tērptajiem vīriem, kamēr priekšā iepazīstos ar kiprieti, kas, atšķirībā no abiem grieķu svētajiem tēviem, te ieradies vien brīvdienās. Drīz apstājamies pie kāda bāriņa, kur visiem tiek paņemts alus, un dalāmies stāstos. Šoferītis Panikošs abus pārējos vīrus saticis pirms gada, lai gan Grieķijā kādu laiciņu iepriekš arī dzīvojis. Otrs vīrs, Konstantinošs, ir izbijis svētais tēvs, kas pašreiz šķiras no sievas, tāpēc apmeties pie trešā vīra. Konstantinošam ir bēdīgs stāsts – viņa māte problēmas attiecībās saskatījusi kā psiholoģisku dēla kaiti un nosūtījusi to pie psihiatra. Konstantinošs pametis svētā tēva darbu un vairs nebijis, pie kā iet, kā vien palikt slimnīcā. Bet trešais vīrs zinājis šī vīra ārstu un, kad dzirdējis par Konstantinoša situāciju, piedāvājis ārstam paņemt vīru pie sevis. Un tā jau piecas dienas tas uzņēmis Konstantinošu savā klosterī kalnos, kur iepriekš mitis viens pats. Konstantinošs gan atzīst – šāda vientuļa dzīve klosterī tomēr ir pārbaudījums – ja viņam nāktos tur dzīvot vienam pašam desmit gadus, viņš droši vien būtu sajucis prātā.

Un vīrs, kuram tad klosteris pieder, vīrs ar garo, sirmo bārdu ir īsts svētais tēvs! Jakovs četrus gadus dzīvoja Jeruzalemē un nu jau piecpadsmit dzīvo Grieķijas kalnos. Zemi Jakovs mantojis no mātes un klosteri cēlis un turpina celt pats savām rokām no apkārtesošajiem akmeņiem! Iepriekš svētais tēvs gan bijis gaisa spēku komandieris – viņam ir zaļā berete! Bet pēc negadījuma, kurā kāds taksometra vadītājs nobrauca viņa māsu un māsas meitu, vīrs kļuva par mācītāju un nodevās garīgai dzīvei savā klosterī.

Dzeram jau nākamo aliņu un nu tiekam pat aicināti palikt Jakova klosterī kalnos. Kāpēc gan ne – izklausās pēc varena piedzīvojuma! Nekad nebūtu iedomājušies palikt klosterī pēc alus malkošanas ar mācītāju!

Pēc trešā aliņa dodamies tālāk, mašīnā klausoties grieķu dziesmas, kam mācītājs ar bijušo svēto tēvu dzied līdzi. Tad iebraucam kādā pagalmā pie cita grieķa, kurš galdā uzreiz liek mājās taisītu stipro dzērienu. Tas garšo pēc anīsa, liekas, līdzīgs Turcijā reiz baudītajam tradicionālajam dzērienam raki – tas paliek balts, kad tam tiek pievienots ledus vai ūdens.

Tad atkal turpinām ceļu, kamēr mūsu draugi mūs vairāk iepazīstina ar Grieķiju. Pašlaik Grieķijas valsts parāds ir lielāks par tās ienākumiem un spēja atmaksāt parādus ir viszemākā visā Eirozonā, tāpēc bieži notiek diezgan pārgalvīgas demonstrācijas. Par spīti tam katru gadu Grieķiju apmeklē vairāk kā 16 miljoni tūristu!

Drīz arī sasniedzam kādu baznīcu kalnos, no kuras var redzēt klosteri, ko būvējis Jakovs. Pie šīs baznīcas, izrādās, ir atklīdis ēzelēns ar zirgu, kas pieder mūsu svētajam tēvam. Ēzelis esot tas, kas mūždien zirģeli aizvilina palaidnībās, un nu tie jādabū mājās. Smieklīgākais, ka dzīvnieki patiešām pazīst saimniekus – uzreiz sāk kliegt un sveicināt. Jakovs un Konstantinošs pārkāpj citā mašīnā, piesien apmaldījušos dzīvniekus pie tās, lai seko, kamēr mēs ar šoferīti no Kipras braucam pēdējie.

Mācītājam ir daudz zvēru – tas pats ēzelis un kādi divdesmit zirgi – skaisti, kopti un baroti. Seši suņi un kucēns. Pa naktīm čigāni nākot zagt, tāpēc suņi sargājot visu lielo īpašumu. Ap iespaidīgo klosteri aug olīvkoki un vīģes. Viss ir tik mierīgs un kluss! Mums tiek ierādīta pašiem sava istabiņa ar saklātu gultu. Tur nometam mantas, lai atkal sēstos mašīnā un kopā ar vīriem dotos uz Nafplio – vienu no romantiskākajām grieķu pilsētiņām. Lai arī vīri saka, ka tā atrodas tepat, jābrauc 40 km. Bet tikmēr mašīnā palādēju telefonu, jo klosterī taču elektrības nav!

Nafplio bija pirmā jaunās Grieķijas valsts galvaspilsēta laikā no 1823. gada līdz 1834. gadam, un nu tā ir dzīvības pilna! Kā mūsu draugi apgalvo – nemaz nevar just, ka grieķiem ir krīze! Senās sienas, viduslaiku pilis, pieminekļi un statujas, Osmaņu laika strūklakas un venēciešu ēkas.. Naktī pilsētiņa izskatās vienreizēja! Galvenajā laukumā apsēžamies kādā barā un katram tiek uzsaukts alus. Mēs gan mēģinām atteikties, jo viss te ir nesaprātīgās cenās, bet vīri mūsos neklausās. Saņemam arī tradicionālo atvadu dzērienu no bāra. Šāda sistēma mums patiesi iet pie sirds!

Kādā citā vietiņā vīri mums izmaksā souvlaki, neņemot vērā mūsu atteikumu, kamēr mācītājs un izbijušais svētais vēl turpina ar vīnu. Klosterī atgriežamies vien trijos naktī! Un tad mācītājs saka – tā vienkārši bija zīme – vīri paši pirmo reizi izvēlējās braukt to kalnu ceļu, kuru šodien gājām mēs, ierastā maršruta vietā. Tas tāpēc, ka mums bijis lemts satikties. Tieši tā – viss taču notiek tā, kā tam jānotiek!

Kad pieceļamies, mūsu angliski runājošais kiprietis jau aizbraucis “ģelās” un esam palikuši vieni ar Jakovu un Konstantinošu. Jakovs te dzīvo jau vairāk kā 10 gadus un parāda kalnus, no kuriem ņem akmeņus, lai būvētu šo klosteri. Ir daudz kas paveikts, bet vēl tik daudz priekšā! Pabarojam zirgus un ēzeli un karstākajā dienas laikā atgriežamies istabā, sniedzam mūsu draugiem Latvijas karoga aprocītes. Mums, savukārt, tiek dāvāti nelieli koka krustiņi no Jeruzalemes. Bet ar to Jakovs apdāvināšanu nebeidz. Tas atnes kādu svečturi, tad speciālās aromātiskās ziedes un vēl un vēl! Jau ceļamies, sakot, ka iesim prom, lai vīrs beidz tukšot savu “Salatēva maisu”. Interesanti gan ir sarunāties – mēs nedaudz angliski, nedaudz latviski, bet vīri grieķiski. Smieklīgākais, ka grieķiski “jā” izrunājams kā “ne”. Mēs ko stāstām un šie pretī: “Ne, ne, ne” un mēs atkal “Yes, yes, yes, jā, jā, jā!”.

Kad atgriezies, mūsu kipriešu draugs atklāj, ka nākamajā dienā plānojis doties uz Atēnām. Lai arī negribas šo mazo paradīzi atstāt tik ātri, Grieķijā stopi ir milzīgs izaicinājums, tāpēc piesakāmies Panikošam par ceļabiedriem. Visi gan saskumst, ka tik ātri dodamies prom, bet ceļš ir jāturpina. Priecājamies par katru laipno cilvēku, ko sastopam ceļā, un vienmēr noglabājam jaukās atmiņas sirsniņā, cerot uz atkalredzēšanos. Bet atvadas šā vai tā vienmēr pienāk.

Pēc iepirkšanās ar kiprieti, atgriežamies klosterī, lai pagatavotu vakariņas, bet tikai tagad atceramies, ka jāgatavo taču sveču gaismā! Pirms galda klāšanas debesīs izkaisītās zvaigznes liek uz brīdi apstāties – cik miers un klusums ir skaists! Tad liekam galdā kotletes, salātus un spāņu omleti, ko no kartupeļiem un olas mums iemācīja taisīt mūsu draugs Džons Spānijā. Jakovs neēd gaļu, bet nu izrādās, ka arī salātus viņš neēd, jo tajos izmantotais grieķu jogurts, redz, neejot kopā ar alu! Panikošs saka, ka ar mācītāju vienmēr sanāk “ieraut” biežāk. Jā, Jakovam ir patiesi liela sirds un vēl ballītes gars iekšā!

Apmainījušies kontaktiem un nosolījušies visiem rakstīt, dodamies gulēt. Te jāpiemin, ka ar Konstantinošu un Panikošu sarunāties sanāk internetā, bet tā arī nezinām, vai Jakovs mūsu Google tulkoto vēstuli saņēma. Katrā ziņā šis bija ļoti īpašs laiks kopā ar ļoti īpašiem vīriem, kam sirds ir bezgala plaša. Tieši šādi cilvēki liek ticēt, ka pasaule tomēr ir laba..

Gruzijas Georgiju stāsts

Nokļuvuši kādā ciemā, noskaidrojam, ka Gruzijā ar vilcieniem ir līdzīgi kā Ukrainā – dažos dienas posmos tie ir patiešām lēti. Vietējie ir ļoti atsaucīgi, un paši pastāsta par izdevīgākajiem variantiem. Mums saka arī to, ka izskatāmies pēc krieviem, tomēr, izdzirdot, ka esam no Latvijas, vietējie pavisam atplaukst. Ciemā mūs ievēro un bieži nāk aprunāties, taču cenšamies paiet tālāk, līdz telti ceļam aiz kāda benzīntanka, kur darbinieki parāda arī āra būdiņu un vietu, kur dabūt ūdeni. Tie saka, ka visu nakti būs augšā un varam vērsties pie viņiem ar jebkuru jautājumu.

Nakts ir pavisam vēsa un ceļamies jau piecos, lai paspētu uz agro vilcienu. Pietupstamies pārdesmit reizes un paskraidām apkārt, lai atdzīvinātu sastingušos locekļus un varētu sakrāmēt mantas. Pēcāk pa 40 centiem katrs braucam divas ar pusi stundas līdz nākamajai lielākajai pilsētai, kur mums jāmaina virziens. Vilciens ir pārpildīts, ap astoņiem tantes sāk tirgot tikko ceptas maizītes un cigaretes.

Nokļūstam vietā, kur jāmaina vilciens, kas pēc stundas iet uz Boržomi arī par 40 centiem. Laikapstākļi vēl joprojām nav piemēroti stopiem, un jau kopš rīta esam pārsaluši zili. Kamēr pieturā gaidām vilcienu, mūs uzrunā kāds vīrs – jautā, no kurienes esam, un tad pastāta, ka pats strādājis Norvēģijā. Bijis arī Lietuvā un Čehijā. Viņam kopumā patīkot tās valstis, jo tur esot visskaistākās meitenes. Savukārt Norvēģijā pietrūkstot “īstu vīru” – tādu kā viņš. Pirms atvadīšanās gruzīns vēl nosaka – ja būtu tikušies vakar, viņš būtu mūs uzaicinājis pie sevis, tāpēc nākamreiz esot jāpadod viņam ziņa.

Kā kāpjam savā vilcienā, mūs uzrunā cits vīrietis, arī interesējoties, no kurienes esam. Georgijs sāk stāstīt, ka tas pārdod dzejoļu grāmatas, ko iepērk tirgū pa 20 centiem. Boržomi pilsētiņā, kas esot tūristiska, bizness veicas. Arī mums gruzīns uzdāvina vienu grāmatiņu un pamāca, kā izrunāt dažādus burtus.

Ik pa laiciņam pie mums pienāk kāda dāma ar savu piedāvājumu īrēt dzīvokli pa 20 eiro dienā. Protams, lēti, bet mums taču ir telts! Vietējie vilcienā ir ļoti runātīgi un, kad uzzina, ka tomēr neesam krievi un nākam no Latvijas, jautā, vai mums gruzīni tur patīk. Protams, par Gruziju dzirdēts tikai tas labākais! Mūsu jaunais draugs gan ar asarām acīs stāsta, ka te vienmēr bijis karš – tad Gruzija bijusi mongoļu, tad turku un krievu pakļautībā. Tauta mirkstot asinīs. Un – lai arī oficiāli skaitoties 4 miljoni iedzīvotāju, vien knapi divi esot palikuši.

Ceļš ir visnotaļ interesants, un gruzīni liekas apburoši – patiesi, bez liekulības un pat “apčakarēt” mūs neviens vēl nav mēģinājis. Un arī Georgijs nu piedāvā mums pārnakšņot pie viņa. Apmaināmies telefona numuriem un dodamies izpētīt Boržomi, kas zināma ir ar savu minerālo ūdeni, kas ir arī pilsētiņas galvenais ienākumu avots.

Boržomi Centrālais parks ir pavisam netālu no vilciena stacijas un ieejas biļete maksā vien 20 centus. Te vairāk uzzinām par Boržomi minerālūdeni. Šis ūdens tika lietots termālajos baseinos jau 1. gadsimtā, bet līdz ar Osmaņu ienākšanu viss izpostīts. Taču 1810. gadā neparastā ūdens caurules uzgājuši krievu karavīri, kas apgalvoja, ka šis ūdens izdziedinājis visas to slimības. Ziņas par ūdens dziednieciskajām īpašībām atkal nokļuva pasaulē un sākās šī parka restaurēšana. Te vēl joprojām redzam vecās caurules, pa kurām jau gadsimtus tek Boržomi ūdens – pilnīgi bezmaksas – dzer, cik gribi, tikai vairāk par 3 litriem līdzi nedrīkst ņemt. Te gan Boržomi ūdens ir silts un nav mineralizēts, tāpēc liekas, ka dzeram baseina ūdeni.

Kopumā ideja par šī ūdens ievietošanu pudelē un pārdošanu parādījās jau ap 1890. gadu, bet milzu popularitāti tas ieguva vēl pēc 40 gadiem. Ūdens tika mineralizēts ar oglekli un nu tā dziedniecisko spēju dēļ pazīstams daudziem. Vien pie tās garšas ir jāpierod.

Pats parks ir milzīgs, neskaitāmām kafejnīciņām un karuseļiem pārpildīts, lai gan nekas īsti nedarbojas, jo nav tūrisma sezona. Vien kāds tantuks pārdod tradicionālos gruzīnu saldumus – tādas kā sedziņas – izrādās izkaltēti augļi ar medu – nav pievienots ne cukurs, ne kas cits. Ļoti veselīgi, garšīgi un lēti.

Apstaigājam arī pašu pilsētiņu un vēlreiz satiekam mūsu grāmatu tirgotāju, kas atgādina par piedāvājumu palikt pa nakti pie viņa. Infocentrā uzzinām, ka 3 km gājienā no ieejas ir arī termālie baseini – pilnīgi bezmaksas! Bet tas aizņemtu pārāk daudz laika, ja vēlamies palikt pie nesen satiktā gruzīna. Pati Boržomi arī ir baudāma! Katedrāles, pilis un klosteri kalnos, ko apņem zaļa ieleja. Interesanti ir kapi, kur katram apglabātajam uzlikts piemiņas akmens, uz tā vārds gruzīnu valodā, bet neviena bilde. No sena cietokšņa drupām redzam visu mazo ciemu no augšas. Diena ir lieliska!

Vilcienā draugu nesastopam, telefons pašiem ir izlādējies, bet piezvanām no izpalīdzīga konduktora. Gruzīns mūs sagaidīšot pusseptiņos stacijā. Atbraucam. Gaidām. Aprunājamies ar vientuļu taksistu, bet Georgija kā nav, tā nav. Piezvanām viņam no taksista telefona. Izslēgts. Tā nu gaidām vēl pusstundu un nolemjam palikt stacijā pa nakti līdz mūsu rītdienas vilcienam. Nez, kas gruzīnam būtu atgadījies – palikt piedāvāja viņš ne vienu reizi vien! Varbūt kāds pārpratums ar vietu vai laiku.

Katrā ziņā nu dodamies uz kādu krodziņu, lai uzlādētu telefonu. Vairāki dienasgrāmatas ieraksti ir iekavējušies, tāpēc baterija ir nepieciešama gan fotogrāfijām, gan blogam. Litrs mājas vīna maksā eiro, apsēžamies pie galda un baudām vakaru, kamēr trīs jaunieši un stipri iereibis vīrs pie tūliņ sākušās dzīvās mūzikas ar savu operdziedātāja balsi pieskandina visu krodziņu. Iedzērušais vīrs nāk arī pie mums, aicinot uz deju. Nu ko – ceļamies kājās un mēģinām attēlot visas tradicionālās deju kustības, rokas un kājas metot pa gaisu.

Muzikanti spēlē vēl skaļāk un mūs iedrošina – kompānija, kas mūs uzlūgusi dejot, esot ļoti labi vīri. Par jauko spēli muzikantiem pārdāvinām dzejoļu grāmatu, ko saņēmām no Georgija, bet dzērušais vīrs mūs aicina pie sava galda. Sapazīstamies un uzzinām, ka arī šis vīrs ir Georgijs. Vairāk gan arī neko nevaram sarunāt, jo neviens nerunā ne angliski, ne krieviski. Galds ir pilns ar tradicionālajiem ēdieniem un vīnu, tā nu ēdam, dejojam, smejam un vienkārši baudām jauko gruzīnu kompāniju.

Ir astoņi vakarā, un draugi mums jautā, kur gulēsim. Mēģinām izskaidrot, ka paliksim vilciena stacijā agrā vilciena dēļ, bet iereibušais Georgijs mūs ielūdz palikt pie sevis. Mēs gan īsti nesaprotam, vai atkal ko nebūsim pārpratuši, bet tad vīrs ķeras pie telefona un sazvana kādu krieviski runājošo, kas apstiprina šo piedāvājumu.

Tā, žēli noskatoties uz ēdiena kalnu, kas paliek uz galda, sadalāmies pa diviem taksometriem un dodamies uz mūsu naktsmājām. Mašīnā gan braucam ar kādu citu puisi un jau otrais Georgijs mūsu ceļā pazūd – otrs taksis aizbraucis citā virzienā! Ko nu? Puisis, ar ko braucam, aicina tam līdzi.

Nokļūstam lielā, puspabeigtā mājā, kur mūs apstāj jaunāki bērni, šī puiša vecāki un vecvecāki. Un arī pats mājas galva – vēl viens Georgijs! Un nu tad arī piedzīvojam to gruzīnu teicienu, ka viesis ir Dieva dāvana. Tiekam aicināti pie galda un pieredzam tādu viesmīlību kā nekad agrāk. Tikko no pirmā miega izcēlusies namamāte galdā ceļ visu iespējamo – gaļas, sierus, salātus, pupiņas, mērces un saldos. Un, protams, pāris litrus mājas vīna un stipro alkoholisko dzērienu čaču. Viss esot no dārza, garšīgs un dabīgs! Galds izskatās kā bagātīgākajās kāzās, pat pagaršot visu nav iespējams! Arī vīns līst aumaļām – kā pirmo glāzi esam izdzēruši, nākamā jau pilna! Un vīnu nebūt te nedzer malciņiem, bet šauj ārā visu, kas ieliets! Un svarīgi, ka pirms katras glāzītes pacelšanas, kas ir pavisam bieži, jāsaka arī tosts.

Krieviski gan runā tikai saimnieks Georgijs un viņa vecāki, bet arī pārējo uzmanība nezūd – viss notiek par un ap mums. Vakara gaitā vēl tiekam apdāvināti – kas ļoti īpašs ir divi ragi, no kuriem jādzer vīns un vēl sirsnīgāk redzēt pašu mājas saimnieku noņemot savu talismanu rokassprādzes veidolā un sniedzam to Arčam. Atteikties nemaz nav iespējams, jo redzams, ka jaukie gruzīni tiešām gaida, kad dāvanas tiks pieņemtas. Mēs pretī uzdāvinām Latvijas karodziņus, ukraiņu šņabi un Rīgas šprotes.

Jāēd ir patiešām daudz un jādzer kā īstiem vīriem, citādi tiek jautāts, vai mums negaršo. Vienkārši neticam tam, ko nupat pieredzam. Gruzija – tas ir kas vienreizējs!

Kārtīgi izguļamies mums otrajā stāvā piešķirtajās gultās. Viss otrais mājas stāvs ir liela telpa un vakardien sanākušie katrs atradis matracīti, kur nomesties.

Galva dulla no visas vakardienas kombinācijas, bet galdā jau brokastis. Un te drošības pēc saņemam gan tēju, gan kafiju, un tiek attaisīts arī mūsu dāvātais šņabītis – jādzer par tikšanos! Šoreiz gan atsakos, Arča ar pūlēm, asarām acīs pievar vienu glāzīti. Kad saimnieks lej otro, vismaz izdodas atrunāties, ka vēl pārāk agrs. Arī vilcienu, protams, esam palaiduši garām, bet, kā vakar vīri solījuši, šodien mums parādīs apkārtni.

Mājā gan saradušies vēl vairāk viesi – arī kaimiņi atnākuši mūs aplūkot. Tie mums skaidro, ka visi apkārtējie ir kā brāļi – ja kādam ko vajag, tad palīdzība tepat arī atradīsies. Tas esot no seniem laikiem – tā kā Gruzijā nepārtraukti nākuši un valdījuši svešinieki, vietējie valdībai un oficiālajām iestādēm nemaz neuzticas. Ģimene un draugi ir tie, kas var palīdzēt jebkurā situācijā.

Šodien gan mūsu namatēvam tiek lūgta palīdzība sēņu lasīšanā un citos darbos, tāpēc mēs tiekam atstāti ar jauno puisi, kurš mūs te atveda – viņš mūs izvadāšot apkārt līdz nākamajam vilcienam. Pateikušies jaukajai ģimenei par uzņemšanu, ļaujam jaunajam saimniekam izrādīt apkārtni. Tāds nu bija mūsu trīs Georgiju piedzīvojums.

Pie ģimenes Kostarikā

Kostarika zināma ar saviem lietusmežiem. Tie bija mājvieta senajām civilizācijām – gan maijiem, gan actekiem. Kostariku katru gadu apmeklē ap diviem miljoniem tūristu! Tā arī skaitās drošākā valsts visā Centrālamerikā. Un te nu esam arī mēs.

Kad Kolumbs bija apstājies šajos krastos, lai pēc vētras postījumiem salabotu savu kuģi, tas satika vietējos, kas laipni apmainījās dāvanām. Jūrasbraucējs atgriezās Spānijā un stāstīja, ka divu dienu laikā bija redzējis vairāk zelta kā Spānijā pēdējos četros gados. Tā nu atklātā zeme palika ar nosaukumu – “Costa Rica” jeb “Bagātie krasti”. Tiem, kas valsti apmeklēja vēlāk, tik daudz zelta gan neizdevās atrast, drīzāk šī valsts likās kā elle savu džungļu, purvu un vulkānu dēļ. Tāpēc spāņi nosprieda, ka tomēr šī ir visnabadzīgākā vieta visā Amerikā. Tā arī tas palika līdz laikam, kad vietējie sāka kultivēt vulkānisko zemi. Parādījās kafijas un banānu eksports, ar ko valsts kļuva bagātāka. Reiz tā pat bija viena no vadošajām banānu eksportētājvalstīm visā pasaulē! Un vēlāk sāka attīstīties arī dabas aizsardzība – nu viena trešdaļa no valsts ir aizsargājama teritorija. Pašlaik Kostarika ir ļoti atšķirīga no kaimiņiem – tā ir attīstīta, cilvēki nav nabadzīgi vai mazizglītoti. Kostarikā ir augstākais dzīves līmenis visā Centrālamerikā. Tik neparasti, ka mazās Centrālamerikas valstiņas savā starpā ir tik atšķirīgas!

Mēs arī vēlamies redzēt tos dabas rezervātus un mākoņu mežus. Monteverdes mākoņu meži ir viena no galvenajām apskates vietām Kostarikā. Mākoņu jeb miglas mežus raksturo pastāvīgas zemas mākoņu segas, kas nodrošina sūnu pārpilnību mežā un ir mājvieta neskaitāmām dzīvnieku un putnu sugām.

Tā nu sākam stopēt un tiekam līdz tuvākajai pilsētai. Pa ceļam ļoti bieži ir kontrolpunkti, kur pārbauda pases. Tas tāpēc, ka valstī pašlaik ir problēmas ar kubiešiem, kas bez dokumentiem šķērso robežas, lai nokļūtu ASV. Braucam arī ar beļģu ceļotāju – pirmo reizi treilerī! Līdz nokļūstam trīsdesmit kilometrus pirms dabas parka.

Atkal jāņem ārā nauda. Viens bankomāts nestrādā. Otrs arī ne. Laikam mācību no iepriekšējās reizes nebijām guvuši, tāpēc dzīve piespēlē to pašu situāciju atkārtoti. Un nezinām, vai atkal nauda no kartes tiek noņemta. Ir nedēļas nogale, bankas ciet. Vietējie mēģina palīdzēt, bet nekā jau izdarīt nevar. Kabatā ir četru dolāri – ne busam, ne parkam. Vismaz Kostarikā ir veikali, kur ar karti var norēķināties. Tā nu nopērkam maizi, desu un banānus, un saprotam, ka Kostarika ir ļoti dārga. Mūsu nelielais pirkums izmaksā 5 dolārus!

Bet nedomājam padoties. Jāstopē līdz dabas parkam – tur taču arī jābūt kādam bankomātam! Ja tur nestrādās, mēģināsim tikt līdz galvaspilsētai, kur naudiņu tiešām varēs izņemt.

Ceļš ved kalnā augšup. Tikko pirktie ūdens krājumi drīz beidzas. Nospriežam, ka tādu lielu gabalu vienā dienā noiet nevarēs. Tomēr pēc ilgākas stopēšanas uz šī vientuļā ceļa tiekam uzņemti mašīnā. Tā līdz augšai piebāzta ar mantām un priekšā esošais pāris saka savam dēlam izkāp t- lai turas aiz speciāliem turekļiem mašīnas aizmugurē un vizinās līdzi ārpusē, kamēr mēs tiekam iespiesti starp mantām. Desmitreiz pārprasām, vai tā tiešām būs labi un turpinām iepazīties. Tagad gan nevienam vairs nestāstām visu, ko līdz šim esam paveikuši. Sakām, ka ceļojam vien Centrālamerikā un sākām pavisam nesen. Esam ievērojuši, ka citādi mainās attieksme. Mūsu ilgais brauciens liek domāt, ka esam bagātie.

Kad esam piecpadsmit kilometrus no dabas parka, ģimene ir sasniegusi savas mājas. Bet vīrietis piedāvā mūs aizvest līdz galam, ja ieliesim benzīnu. Mēs gan pasakāmies un skaidrojam, ka tālāk iesim kājām, jo skaidrā nauda tiešām mums nav. Ģimene sapratusi, ka nejokojam, mums piedāvā ienākt pie viņiem uz sulas glāzi. Un šī piekrišana nedaudz izmaina ceļojuma plānu.

Mājās mūs visi trīs mūs ielenc, rādot, ko nu katrs prot – gatavot, izšūt, spēlēt futbolu un veidot gleznas. Mēs sajūsmināmies par visu – tikko satiktie kostarikāņi ir tik draudzīgi! Un, jo vairāk sajūsmināmies, jo vairāk mums viss tiek izrādīts. Tiekam izvesti pa dārzu, kurā aug mango un mandarīnkoki. Ir arī mandarīncitroni. Tas ir pavisam kas dīvains. Tiekam cienāti ar svaigi spiestu sulu, saldējumu un kafiju, ko audzē tepat uz vietas!

Piekrītam arī kostarikāņu piedāvājumam palikt pa nakti. Un lēmums ir pareizs – naktīs ir auksti un  visu vakaru līst. Kopā taisām vakariņas – pupiņas ar rīsiem, kas te tiek sauktas par Gallo Pinto jeb Raibo Gaili un salātus ar citrona sulu. Bet visvairāk mūs pārsteidz kāds ēdiens, kas izskatās pilnīgi tāpat kā mūsu kartupeļu pankūkas! Te gan kartupeļu vietā tiek rīvēta jukas sakne. Eiropā tā tiek ievesta no Karību jūras reģiona un Dienvidamerikas. Jukas milti ir populāra kviešu miltu alternatīva cilvēkiem, kas nepanes glutēnu. Katrā ziņā ģimene šo sakni sarīvē gluži kā kartupeli un cep tieši tā kā kartupeļu pankūkas. Šis ēdiens gan neesot sastopams visā Kostarikā, jo to esot izdomājuši viņi paši. Jūtamies kā mājās!

Un Kostarikas virtuve nebeidz pārsteigt arī nākamajā rītā, kad brokastīs tiek vārīti banāni, ko pēcāk ēd ar skābu krējumu. Te ir dažādas banānu šķirnes un vienus izmanto kā dārzeni. Tik interesantas tās pasaules garšas!

Pašlaik Kostarikas skolās ir garais brīvlaiks, kas ilgst trīs mēnešus, sākot ar decembri. Gluži kā mūsu vasaras brīvlaiks. Patiesībā, te pašreizējā sezona tiek saukta par vasaru – jo tā ir sausā sezona. Lietus sezona, kas sākas ar maiju, tiek saukta par ziemu. Skolā tiek mācīti arī tādi priekšmeti kā arheoloģija un lauksaimniecība. Arī angļu valoda, kas noteikti nav augstā līmenī, jo neviens te ne vārdiņa nevar pateikt angliski.

Kamēr ģimenes galva aizbrauc pēc tikko kautas cūkas, mēs ar sievu un piecpadsmitgadīgo dēlu dodamies nelielā tūrē pa kalniem un ģimenei piederošajiem kafijas laukiem. Dēlēnam līdzi ir mačete, ar ko viņš izcērt bieži vien vīteņiem apņemtās takas. Kalnos pavisam cita dzīvošana – vējš ir stiprs un lietus arī uzlīst. Šodien jāuzvelk džemperis.

Tiekam aizvesti pie sievas tēva un ģimenes draugiem. Pāri lejām un kalniem. Cauri žogiem un cukurniedru laukiem. Un atgriežamies pusdienlaikā, lai pagatavotu pa ceļam atrastos dīvaina paskata dārzeņus. Arturs piedalās cūkas griešanā, ko atvedis Alvarito, es atbaidu plaukstas lieluma zirnekļus, kas rāpo ap matraci. Te jāpierod pie daudziem pāraugušiem mošķiem.

Bet nu Alvarito saka, ka arī šodien ir pārāk vēls, lai turpinātu ceļu, un lūdz mūs palikt vēl vienu nakti. Šajā pašā vakarā visi kopā dodamies tos atlikušos piecpadsmit kilometrus līdz mūsu kārotajam dabas parkam. Vēl augstāk kalnos. Lietus nežēlo.

Ejam cauri īstam tūristu atpūtas centram, kur viens bankomāts arī strādā. Un, par laimi, naudiņa no kartes nav noņemta pēc neveiksmīgas citu bankomātu izmantošanas. Bet esam noskaidrojuši, ka ieeja mākoņu mežu parkā maksā 29 dolārus, tāpēc nolemjam izlaist. Alvarito šajos mežos strādā par apsargu, un tuvākais, ko apskatām, ir viņa ofiss, kurā atrodas arī bildes no šī parka.

Nākamajā dienā mūs negrib laist projām, bet, pēc pāris kafijas tasēm, dodamies ceļā. Jāatzīst, ka šeit no kafijas nevaram atteikties – dzeram to pat sešas reizes dienā – garšīgākā kafija, kādu jebkad esam mēģinājuši! Tā jau ir – vistuvāk patiesībai. Šajās dienās ģimene mums kļuvusi pavisam tuva un esam tik pateicīgi par vienreizējo pieredzi. Un mums pašiem bieži vien ir pārsteigums, ka pilnīgi svešinieki mūs gatavi uzņemt mūs kā labākos draugus. Un šis ir tikai pats sākums mūsu krāsainajam ceļojumam, ko vēl joprojām neesam noslēguši!

Pārdrošākais kalnu pārbrauciens

Domājot par laiku, kas pavadīts ceļā, nav ne skumju, ne ilgu, ne šaubu. Viss paveiktais iedvesmo. Tāpēc gribu teikt, ja nenāk miegs, – sapņo! Ja nav vārdu – runā! Ja nav laika, un nevari to atļauties – ceļo! Visi aizspriedumi pastāv tikai mūsu prātā. Tikai un vienīgi prātā. Un viss, kas nepieciešams, ir tikai uzdrīkstēšanās. Pirmais lielais solis. Un mūsu pirmais solis ir sperts. Tagad ejam savu dzīves ceļu un esam pārliecināti, ka tieši šeit un tagad ir tā vieta, kur mums jābūt.

Jaunu mēnesi uzsākam ar došanos uz jaunu valsti. Lai gan GPS rāda, ka no Vilkabambas Ekvadorā līdz Peru robežai ir tikai divu stundu ilgs brauciens, pirmais nostopētais šoferītis apgalvo, ka tas mums prasīs vismaz piecas stundas, jo jāņem vērā kalni! Pirmais brauciens nav ilgs un vēlāk arī mašīnas nestājas, jo lielākoties tajās sēž tūristi, kuri nebūt nav ieinteresēti uzņemt citus “baltos”. Pēc ilgāka gājiena un neveiksmīgas stopēšanas padodamies un apturam garām braucošu busiņu, ar ko nokļūstam atpakaļ Lohā. Šoreiz mums laimējas, jo vietējie par ēzeļa gaļu var pastāstīt vairāk. To pārdodot tirgū, taču to pagatavot var tikai kāds profesionālis. Tiekot dzertas arī ēzeļa asinis – tās palīdzot plaušu slimību gadījumos, un sevišķi ieteicamas esot astmas slimniekiem.

Stundu gaidām. Esam nopietni. Jokojam. Nedaudz “jūkam prātā” un smejamies par situāciju, kādā pašlaik atrodamies. Tad lietus laikam apvainojas par mūsu smiekliem un aiziet tālāk. Tiklīdz tas norimis, skrienam uz ceļa un mājam divām pretimbraucošajām mašīnām. Nu ir laiks stopēt tā, kā vēl nekad. Smaidām, dejojam un cenšamies izskatīties visdraudzīgākie cilvēki pasaulē. Uz vienu braucēju tas nekādu iespaidu neatstāj, bet uz otru gan. Pikaps apstājas, un šoferītis mūs aicina kāpt piekabē, jo mašīna ir pilna. Somas iemetam iekšā, aši pārklājam ar lietusmēteļiem, un laižam. Bet tad izrādās, ka lietus ar savu promiešanu tikai pajokojis un drīz vien atgriežas. Nu traucamies iekšā baltā lietus sienā. Un šoferītim ne prātā neienāk apstāties! Mēģinām piesegt vismaz somas, kamēr paši mirkstam līdz kaulam. Mašīna nebrauc ātri, tomēr tā brauc un ūdens gāžas mums virsū no visām pusēm. Smejamies – nu nebija gan mums prāta kāpjot pikapā! Varēja taču paredzēt, ka drīz vien līs!

Pēc laiciņa šoferis iegriežas kādas vientuļas mājas pagalmā un iebrauc pussagruvušā garāžā zem jumta ar diviem baltiem, pilnīgi izmirkušiem, tomēr smaidīgiem tūristiem piekabē. Viņš aicina mūs ienākt mājā, kur acīmredzami tiek svinēti kādi svētki. Necilajā, baloniem rotātajā istabiņā, sapulcējušās ekvadoriešu ģimenes ar bērniem, kuri, šķiet, pirmo reizi ieraudzījuši “baltos”. Mēs rādām uz savām drēbēm un skaidrojam, ka istabā nevaram iet, jo paliks peļķes, bet, neņemot vērā mūsu iebildumus, tomēr tiekam ierauti iekšā mājelē, kas ir pavisam tukša, jo to piepilda cilvēki, nevis mēbeles. Istabas vidū ir uzklāts viens lielāks galds un uz diviem beņķīšiem tiek uzliktas lupatas – tur laikam jāsēž mums. Visas saimes acis pievērstas diviem izmirkušajiem “baltajiem”. Tiekam aicināti pie galda un cienāti ar karstu kafiju un savdabīgām kūciņām. Pa vienam ieejam turpat blakus esošajā tualetē, lai izžņaugtu drēbes. Nav jēgas vilkt sausas, jo tāpat drīz vajadzēs atgriezties uz ceļa. Parunājamies ar vietējiem. Interesanti, ka vienīgā valsts Eiropā, par ko viņi kaut ko dzirdējuši, ir Polija.

Pēc neilgām sarunām, šoferītis, kurš mūs te atveda, kopā ar savu ģimeni dodas mājup. Esam diezgan neērtā situācijā. Nedaudz vēl uzkavējamies. Mums tiek sagatavotas mazas paciņas ar pāris augļiem tālākajam ceļam, dabūjam pat zaļu papaiju, kas ar laiku nogatavošoties. Tiekam brīdināti, ka tālākais ceļa posms ir ļoti bīstams. Bet tad mēs nemaz nenojaušam, ka šoreiz brīdinājums ir bijis vietā. Esam jau raduši dzirdēt norādes, ka kāds rajons, pilsēta vai ceļš ir bīstams, lai gan līdz šim ar neko baisu neesam saskārušies. Taču šoreiz ir citādi.

Liekam mitrās somas plecos un apsedzamies ar lietusmēteli. Galvenais, lai telefons nedabū mitrumu, jo tas ir mūsu vienīgais saziņas līdzeklis ar mājām, vienīgais fotoaparāts un vienīgā kamera – lombardā pirkto fotoaparātu mums no somas izņēma Centrālamerikā, bet Arča telefons jau nojucis.

Tā arī ēzeļa gaļu nenogaršojuši, drīz vien nostopējam kādu onkulīti un dodamies tālāk. Uzzinām, ka līdz Peru robežai ved divi ceļi – viens liels, bet garāks, otrs īsāks, taču pavisam šaurs. Mūsu šoferis izvēlas mazāko ceļu. Vīrietis gan nebrauc līdz pašai robežai, bet ir ļoti jauks sarunu biedrs un labprāt mūs pacienā arī ar cukurniedru sulu.

Nokļūstam kādā nelielā kalnu ciemā. Lai gan šoferītis bija teicis, ka no šejienes līdz robežai var aizbraukt arī ar autobusu, vietējie apgalvo, ka tādu te neesot. Šajā pamestajā ciemā ilgi stāvam ceļmalā cerībā, ka kāds tomēr garām brauks. Viesnīciņu te nav, telts celšanai vieta par aukstu un mitru, tāpēc apbruņojamies ar domu, ka obligāti jātiek tālāk. Pamazām sāk tumst, mazās bodītes ceļa malās veras ciet, un daži vietējie mums uzmet aizdomīgu skatienu. Pēkšņi sākas lietusgāze, padarot situāciju vēl bezcerīgāku. Ko nu? Lietus kā spēcīga duša skalo ceļu, kamēr mēs cenšamies paglābties zem nelielajām jumtu apmalēm. Esam iesprūduši. Viens ar otru gan neapspriežam reālo rīcību. Nav jau varantu. Noteikti jātiek tālāk! Ir auksti, līst lietus, viesnīcu nav, autobusu nav, un vietējo arī vairs nav. Esam pamesti Ekvadoras kalnos vieni ar pāris vārītām kukurūzas vālītēm somā.

Ārā vairs negāž, bet vēl smidzina. Nu ko – tālāk jāiet kājām. Gan jau kāds glābējs ceļā gadīsies. Ceļš ir dubļains, ļoti grumbuļains, un ik pa laikam tā vidū guļ lieli akmeņi. Ceļam kreisajā pusē ir klints, labajā – stāva nogāze. Ejam un ceram uz brīnumu. Nē, patiesībā, nemaz nepieļaujam domu, ka tāda nebūs!

Un drīz vien pietur kāds vīrietis. Tāds prieks! Abi iespurdzamies un skrienam klāt mašīnai, stāstīdami savu bēdu stāstu. Un vīrietis tiešām mūs glābj. Viņš saka, ka līdz robežai ir divu stundu ilgs brauciens, bet viņš braukšot tikai vienu. Tomēr novedīšot mūs lejā no trakajiem kalniem.

Un tad sākas ceļš, kas patiesi ir baisākais, pa kādu līdz šim esam braukuši. Gaiss ir ļoti mitrs, esam iebraukuši mākoņos. Nevar saskatīt pat nākamo soli, un mēs nesaprotam, pēc kādiem orientieriem šoferītis vispār vadās! Te nav arī atstarojošo līniju, kas varētu glābt. Ar katru nākamo kustību pieaug draudi iegāzties bezdibenī. Lai gan šoferītis mierina, sakot, ka pārzina ceļu, kā savu kabatu, sirsniņa sitas strauji, jo zinām, ka labajā pusē ir stāva krauja un mēs braucam tieši gar to. Bet tas vēl nav viss. Lietus laikā no kreisajā pusē esošajiem kalniem gāžas dubļi un uz ceļa krīt milzīgi akmeņi. Vairākus tādus šoferis lēnām apbrauc, riskējot ieskriet kādā pretimbraucošajā mašīnā, kuras gan visa ceļa laikā ir tikai divas.

Uzzinām, ka pa šo ceļu brauc tikai retais un tie, kuri dodas uz Peru, izmanto garāko asfaltēto ceļu. Tas ir loģiski. Mēs te nokļuvām tāpēc, ka kāds braucējs vienkārši vēlējās sarunu biedrus. Bet tam noteikti tā bija jānotiek, jo kaut ko tādu pieredzēt citādi nebūtu iespējams. Lai gan pastāv varbūtība, ka kādā vietā ceļš būs bloķēts nogruvumu dēļ vai ka paši iesprūstam dubļu peļķē, nemaz nerunājot par iespēju noripot no kraujas vai tikt saspiestiem ar krītošu akmeni, mūsu brauciens tomēr izvēršas veiksmīgs. Liekas, ka Veiksme ir mūsu vārds, uzvārds un dzimšanas datums.

Par drošību mēs, protams, neesam aizmirsuši. Tomēr arī pārlieku liela piesardzība nekur nenoved. Arī kuģis ostā ir drošībā, bet vai tādam nolūkam tas ir būvēts.

Beidzot esam lejā no kalniem. Drošībā. Lietus un tumsa vairs nebiedē. Vistrakākais nu ir izdzīvots. Uzelpojam. Apēduši bailes un uzdzēruši drosmi, mēģinām apturēt kādu mašīnu, kas aizvestu mūs līdz robežai. Jā, sākam pārkāpt savus noteikumus par stopēšanu tumsā, tomēr tas adrenalīns, kas piepildījis asinis, laužas ārā, sakot: “Mēs varam vēl!”

Un mēs tiešām varam. Lai arī tas izklausās pēc neticamas pasakas, apstājas šoferītis, kurš brauc līdz pašai robežai! Brauciens līdz tai pa mazo, dubļaino ceļu nav patīkams, bet to nevar salīdzināt ar iepriekšējo. Pēc stundas nokļūstam robežpilsētiņā. Šoferīša blakussēdētājs par vešanu samaksā. Redz, kā – ja starp ciemiem busi nekursē, šoferiem rodas iespēja piepelnīties! Kāpjam ārā no mašīnas un nedroši uzsmaidām šoferītim. “Vai mums arī jāmaksā?” jautājam ar acīm. Viņš paspiež mums roku un atvadās, nekā neprasot. Un mēs arī nepiedāvājam.

Nolemjam uz pašu robežpunktu nedoties. Noskaidrojuši, ka autoosta un citas publiskās telpas naktī tiek slēgtas, apstaigājam visas iespējamās viesnīciņas un atrodam kopmītnes tipa istabiņu, kur visās malās sakarinām izmirkušās drēbes, lai žūst. Ekvadora pievarēta godam!

Nākamajā dienā jau agri soļojam uz robežu. Mākoņu kalni un rīsu lauki pavada mūs ārā no neparastās Ekvadoras. Izejot no Ekvadoras, pasē tiek iespiests zīmogs, un drīz vien jau esam pie Peru robežas. Te neliela aizķeršanās. Robežsargi paskatās mūsu pases un paziņo, ka tādas valsts “Latvija” viņu sarakstā neesot. Skaidrojam, ka mums vīzu nevajag un ka Latvija tiešām ir suverēna valsts. Robežsargi sačukstas, un tikai tad mēs iedomājamies norādīt uz spānisko Latvijas nosaukumu mūsu pasēs. Lūdzam, lai viņi to salīdzina ar savu sarakstu. Jā, mums vīzu tiešām nevajag. Eh, tie kārtības sargi nebeidz vien pārsteigt.

Uz robežas nekas nav jāmaksā. Saņemam zīmogus pasē, un esam Peru.

Iepriekšējais raksts